KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES!- izlaidums № 2, 2018 gada

„Tavu Augšāmcelšanos, Kristu Glābēj, eņģeļi dzied debesīs, arī mūs uz zemes svētī ar tīru sirdi Tevi slavēt”.
Tagad viss ir piepildījies ar gaismu, debesis, zeme un elle, visa radība priecājas un līksmo. Priecājas zeme, atbrīvota no lāsta par Ādama grēku. Gavilē debesis, redzot no tām Nonākušo uz zemes uznākot no elles un izvedot no turienes tur mokošos. Dzied eņģeļi, slavinot nāves Uzvarētāju Savu Radītāju, to redzot. Kungu slavina visa radība, visi dabas spēki. Katrs no viņiem savā veidā dzied un slavē Augšāmcēlušos. Kaut kas neparasts notiek visā pasaulē. Svēta un glābjošā nakts nomainās ar gaismu nesošo Lielo Dienu.
Ar saviem stariem spēlējas austošā saule, līdzīgi kā miesās sakustējās Jānis Kristītājs, sveicinot no kapa atspīdējušo Patiesības Sauli. Visi tagad tiek piepildīti ar Dieva svētību un bauda visuma atjaunošanos. Vai to jūt arī mūsu sirdis? Jā, ar ticību un dievbijību sagaidošiem Svēto Pashu dvēseles ir piepildītas ar neizsakāmu prieku, svētīga pasaule pieskaras viņu sirdīm. Tālu aizbēg visas bēdas un skumjas, gaišas kļūst pat ciešanas un neveiksmes. Noslēpumaini tiek baudīta Dievišķā Maltīte nākošajā mūžīgajā Dieva Valstībā. Gribētos, lai šīs šķīstās stundas nebeigtos, lai mūžīgi turpinātos Svētās Pashas nakts un diena. Kā apustuļi Tabora kalnā, mēs esam gatavi uzsaukt: „Kungs, mums ir labi te būt!” (MT. 17:4). Bet vai mēs vienmēr to un pilnīgi sajūtam? Vai nav tā, ka, kad visi līksmo, mūsu sirds ir apklāta ar mākoni, bet dažreiz pat piepildīta ar skumjām. Atcerēsimies iepriekšējos gadus, mums tad ir žēl zaudētās spējas sajust lieldienu prieku, citi atkal nesaprot, kādēļ un kā ļaudis tagad spēj priecāties. Lai kā arī tas netiktu skaidrots, lai kādus iemeslus arī neatrastu, tikai viens ir patiess: mūsu sirds ir netīra.
Ja esam ticībā šķobījušies, ja mūsu dvēselē ir ienākušas šaubas, ja esam atkrituši un atgājusi no Baznīcas,- līdzīgi kā jūdu pirmgarīdznieki mēs no sevis atdzenam domu par Agšāmcēlušos Kristu, jo mums Kristus Augšāmcelšanās ir baisa. Ja esam izdarījuši smagu grēku un mūsu sirdsapziņa atklāj mums mūsu neuzticību Kristum un Viņa baušļiem,- uz mūsu sirds guļ akmens, kas liedz tajā ieiet Augšāmcelšanās gaismai. Ja esam iestrēguši sadzīves lietās un tām atdevuši savu sirdi,- tā nesajūt pilnu prieku. Sevišķi, ja mums ir nepatika, vai vēl sliktāk, naids pret tuvāko, ja viņus nosodam un sevi uzskatam par augstākiem, – nevaram priecāties par tikšanos ar Augšāmcēlusos Kungu. Tad Augšāmcelšanās Dienā vai nu šaubāmies līdzīgi kā šaubīgie mācekļi vai neticam, kā Viņa ienaidnieki, vai zemapziņā nevēlamies ar Viņu tikties.
Bet atmetīsim visas šaubas, pienesīsim grēku nožēlu! Viens otru apskausim, mūs neieredzošajiem piedosim un priecīgi uzsauksim: „ Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, ar nāvi nāvi uzvarējis un zārkos esošajiem dāvājis dzīvību!”.
Kristus ir Augšāmcēlies!

1962. gada Lieldienas

KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES!
„Kaut arī kapā esi nokāpis Nemirstīgais, bet elles spēku esi uzvarējis”
„Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi” (1. Moz. 37:35), teica sentēvs Jēkabs, kad izdzirdēja par šķietamo nāvi, ka it kā Jāzeps ir miris, bet patiesībā tika brāļu pārdots. Kaut arī Jēkabs bija sirdstaisns un no Dieva saņēma daudzas svētības, pastāvīgi sajūtot Viņa sargājošo Dieva roku, bet neko citu negaidīja nākotnē, kā tikai elli. Sentēvu krišana paradīzē bija dziļa, un ar viņiem arī visu pēcnācēju. Kaut arī daudzi centās dzīvot Dievam tīkami, bet tikai ārēji izpildīja Dieva likumu- tas nenonāca viņu sirdīs un dvēselē- tāli no Dieva viņi palika savā garā. Tādēļ Ādama pēctečiem tad nebija paradīzes, viņi nevarēja sajust uz sevis Dieva slavas starojumu, viņu dvēseles nevarēja būt ar eņģeļiem. Ārpus komunikācijas ar Dievu atradās visas mirušo dvēseles, atrodoties tumsībā un gara nomāktībā.
Lai izglābtu cilvēkus no mūžīgās nāves un savienotu cilvēku dzimumu ar Sevi, uz zemes atnāca Dieva Dēls. Savienojot Sevī Dievību un cilvēcisko, viņš piesaistīja Sev ļaudis sludinot viņiem un tos mācot pilnībā saprast un darīt Dieva gribu. Kaut arī daudzi gāja Viņam pakaļ un ar baudu klausījās Viņa vārdos, iekšēji viņi palika sveši garā. Pat tuvākie Viņa mācekļi, apustuļi, Svētajā Mielastā ar saviem jautājumiem un atbildēm parādīja, ka nesaprot ne kas Viņš ir, ne Viņa mācību. Tikai tad, kad Kristus izcieta lielas mokas, gandrīz visu noraidīts, mira uz krusta un ar dvēseli nogāja ellē, viņā atpazina Dieva Dēlu Vecās derības sentēvu izmocītās dvēseles un pārējie, kuri kopā ar viņiem gaidīja Glābēju. Viņiem beidza eksistēt elle, piepildījusies ar Dievišķo Gaismu un kopā ar Kristu viņi iegāja Debesu Valstībā. Augšāmcēlušajamies Kristum, Kurš mūsu dēļ cieta un mira, ar pilnīgu ticību tagad noticēja apustuļi un citi Kristus mācekļi, iepazīstot Dieva mīlestību un patieso svētīgo Viņa Likumu.
Atvērās debesis visam cilvēku dzimumam, visiem, kuri noticēja Kristum ar apustuļu ticību un pēc viņiem un mirru nesējām, kuras garīgi sekoja Kristum. Viņi nebīstas nekādas zemes kataklizmas, jo pat, ja Kristus dēļ cietīs, mūžīgi līksmos Viņa valstībā. Tagad nāve nav bīstama Kristum noticējušajiem, ne ar skumjām uz elli, bet ar prieku paradīzē ieies viņu dvēseles. Elle ir pazeminata, nāve uzvarēta, zemes bēdas ir īslaicīgas. Uzvarēts mūžīgais Dieva ienaidnieks sātans un ar savām pūlēm velti cenšas nodarīt ļaunu ļaudīm. Priecājieties, visi dzīvojošie! Priecājieties Kristū mirušie, priecājieties slimie un bēdās esošie, priecājieties par Kristu cietošie! Priecājieties arī tie, kuri dzīvojat pārticībā, bet ne par jūsu zemes labklājību, bet par to, ka Kristus jums dāvājis mūžīgo Valstību. Viņam ticēsim, Viņam kalposim un Viņu slavēsim šajā dzīvē un nākamajā!
Kristus ir Augšāmcelies un dēmoni krituši, Kristus ir Augšāmcēlies un Eņģeļi priecājas!
Priecāsimies arī mēs, aizmirstot par visu, kas mūs šķir un vienā balsī sauksim:
Kristus ir augšāmcelies!

1966. gada Lieldienas
https://azbyka.ru/otechnik/Ioann_Maksimovich/slova-i-propovedi/2_16