Svētījiet, nevis lādiet – Izlaidums № 3, 2014 gada

Ar Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas

Metropolīta Aleksandra svētību

NIKOLAJA VĒSTNESIS 

SVĒTĀ NIKOLAJA JŪRAS KATEDRĀLES

« Svētījiet, nevis lādiet»

Apustulis Pāvils, Kristus mute, mums ir atstājis vienu lielu, gudru un glābjošu pamācību: “Svētījiet, nevis nolādiet”. Lai no jūsu mutes neiziet rūgtais lāsta vārds, kas kā dzeloņains ērkšķis ievainos mūsu tuvāko, mūsu brāli! Lai mūsu lūpas saka tikai svētības vārdus.

Kā mēs zinām, lāsts ir ļoti smags vārds. Pat jau dzirdot vārdu “lāsts” cilvēks jau nejūtas labi. Visbiežāk lāstus izsaka vecāki saviem bērniem, sevišķi mātes: dusmās un aizkaitinājumā viņas ļoti viegli dažādā veidā sūta lāstus saviem bērniem, kļūstot Dieva priekšā par noziedzniecēm. Protams, ir gadījumi, kad bērni slikti uzvedas: neklausa, neciena vecākus. Bet tas nenozīmē, ka Dievs dod vecākiem tiesības, kad bērni viņiem neklausa, tos nolādēt.

Dzīves pieredze rāda, ka bieži vecāku lāsts, īpaši mātes, pie bērniem piepildās! Un tas notiek tādēļ, ka vairumā gadījumu vecāku dusmas ir taisnīgas, jo nekad neviena māte nesāks dusmoties uz savu bērnu bez iemesla. Taču tā vietā, lai dusmotos, lādētu, zaimotu Dievu, sūtītu bērnu uz turieni, uz kurieni viņai sūtīt nav tiesību, izteikt cietsirdīgus vārdus, kurus viņa kā kristiete nedrīkst izrunāt, mātei jākrīt ceļos, bet vēl labāk atrasties uz ceļiem pastāvīgi un ilgi ar asarām lūgties un prasīt Dievam, lai Viņš dod viņas bērnam spēju spriest, gara skaidrību, cieņu un paklausību. Kurš var dot mātei tiesības sūtīt bērnu pie velna?! Ienaidnieks tajā brīdī var sadzirdēt mātes vārdus un patiešām iemājot bērnā. Kad dusmās un aizkaitinājumā bērni tiek sūtīti pie velna, ir ļoti dabiski, ka tas pat var radīt šajos bērnos niknumu, un viņi kļūs vēl sliktāki. Kas savukārt mātē izsauks vēl lielāku aizkaitinājumu, ļaunums sāks augt kā sniega pika un, rezultātā, tieši māte būs vainīga Dieva priekšā par to, ka nolādēja, bet bērns, nesot uz viņu spiedošo nosodījumu, kļūs sliktāks un sliktāks. Mātēm ir jāsaprot, ka pakāpeniski tas viņām var kļūt par ļaunu, neiznīcināmu   ieradumu un ka viņai sevi ir jāpiespiež izvēlēties citu audzināšanas metodi par kuru runājām iepriekš. Tā viņas godīgi un pareizi izpildīs savu kristietes un mātes pienākumu savu bērnu priekšā.        

Sekojot šai metodei, viņām bērni ir jāpamāca ar mīlestību, jāmāca viņiem lūgties, jāpieradina iet uz dievnamu, jāieaudzina labas manieres un to visu jāmāca ar savu personisko piemēru. Tā bērni ar vismazākajām pūlēm varēs atrast dzīvē pareizo ceļu- glābšanās ceļu, kas palīdzēs viņiem kļūt vajadzīgiem sev un sabiedrībai garīgi attīstoties.

Ir daudz piemēru tam, ka mātes lāsts izpildās pie bērniem. Izstāstīšu vienu no tiem. Kādu reizi Dievs mani aizveda uz kādu no mūsu dzimtās Grieķijas salām, lai pieņemtu grēksūdzi. Tur kādā ciematā es iepazinos ar divām sievietēm, māti un vedeklu. Abas viņas bija ģērbtas melnā, sēras bija redzamas ne tikai apģērbā, bet arī viņu dvēselēs. Māte skuma par nogalināto dēlu, otra sieviete bija mirušā sieva. Kas tad bija noticis? Māte, kad viņas bērns, šis mirušais jaunais cilvēks, vēl bija maziņš, nepārtraukti viņu rāja par to, ka viņš slepus no pieaugušajiem ņēma sava tēvoča ieroci, aizskrēja ar to uz mežu un medīja. “Bērns, neskrien medībās, tēvocis to neļauj, lai nenotiktu kas slikts”, viņa teica. Bet zēns neklausīja, ka iepriekš slepus ņēma ieroci, skrēja uz mežu un ilgstoši neatgriezās. Kādu reizi māte aizkaitinājumā pateica: “ Tu neklausi, tad lai tu ar šo ieroci nošautos”! Šie vārdi viņai izspruka no lūpam un kā sēkla nokrita uz zemes.      

Pagāja gadi, viņas dēls apprecējās un kādu reizi aizgāja medībās, aizgāja un neatgriezās. Māte, atceroties seno lāstu, mocījās sirdsapziņas mokās. Bija vakars, viņa izskrēja no mājas un kalnos meklēja dēlu, bet neatrada. Viņa atgriezās mājās, kad jau satumsa, bet rītausmā atkal gāja meklēt. Ceļā viņa satika suni, kas viņu aizveda pie nogalinātā dēla. Kā izrādījās, jaunais cilvēks līda pāri žogam, netīšām norāva aizslēgu, aizskāra gaili un pats sev iešāva. Māte un vedekla ieģērbās melnā un vēl papildus pēc tradīcijas, kas bija pieņemta tajā vietā, un sātana maldiem domāja, ka tuvinieka nāves gadījumā pusgadu vai gadu- neatceros precīzi- nedrīkst iet baznīcā. Šī sātaniskā viltība, protams, bija dota tādēļ, lai cilvēks, kurš skumst par tuvinieka zaudējumu, būtu zaudējis arī Dieva mierinājumu. Sātans atstāj cilvēkus vienus mājās, iepin tūkstoš domu tīklos, tā, ka daudzi beigās pat nonāk līdz pašnāvībai.     

Šī stāsta būtība ir tajā, ka, kaut gan smagais vārds bija iesēts, kad šīs sievietes dēls vēl bija maziņš, bet piepildījās, kad viņš bija pieaudzis. Tā mēdz būt daudzos gadījumos. Tādēļ vajag ļoti nopietni izturēties pret saviem vārdiem, jo bieži smagais vārds izpildās ne uz reizi, bet iesējas un izaug citā laikā, ko nosaka Dievs.

Lāsts ir ļoti smags pārkāpums, kas var nodarīt ļaunu ne tikai tam, kuram tas ir adresēts, bet arī pašam lādētājam. Piemērs tam ir sekojošais gadījums.      

Kāds bīskaps kopā ar savu diakonu gāja uz kādu ciematu kalpot liturģiju. Pa ceļam viņi satika nabagu, kurš sēdēja ceļmalā. Bīskaps ar viņu sasveicinājās:

  • Labdien, Dieva cilvēk!

Nabags neko neatbildēja. Tad bīskaps teica otru reizi:

  • Labdien, Dieva cilvēk!

Nabags atkal neatbildēja. Bīskaps trešo reizi viņu sveicināja un, kad viņš atkal neko

neatbildēja, bīskaps, zaudējot pacietību, izteica:

  • Tad esi nolādēts!

Laikam viņu aizvainoja nabaga klusēšana. Viņi ar diakonu turpināja ceļu. Bīskaps nokalpoja

Liturģiju, bet pēc dievkalpojuma jutās slikti un teica diakonam:

  • Brāli, man ir slikti un domāju, ka tas ir tādēļ, ka es pateicu smagu vārdu tam nabagam.

Diakons viņam saka:

  • Atļaujiet, bīskap, jums kaut ko pateikt.
  • Jā, mans bērns, saki.
  • Kad Jūs nolādējāt nabagu, es redzēju, ka no Jūsu mutes izlidoja vārna un aizlidoja pienabaga, bet pēc tam atgriezās un ielidoja Jūsu mutē.

-Tas bija netaisnīgs lāsts. Kurs zina, kas tas bija par nabagu. Celies, iesim ātrāk.

Viņi piecēlās un gāja uz to vietu, kur satika nabagu. Atnākot, viņi saprata, ka šis cilvēks bija kurls un nevarēja sadzirdēt bīskapa sveicienu.   

“Lāsts, kas ir pateikts, bet nav atradis vietu, atgriežas pie tā sūtītāja”. Kad lāsts ir netaisnīgs, ļaunums vēršas pret to, kurš šo lāstu ir izteicis.

Tādēļ vienmēr vajag svētīt, tas ir darīt tā, lai no mūsu mutes nāktu labi vārdi, tad mēs nelādēsim un caur to paši nekritīsim liela grēkā.

 Labākais veids apturēt šo grēku, kas ir tik izplatīts it īpaši māšu vidū, ir lūgšana. Bet pat tad, ja ir gadījies sagrēkot, jāatceras, ka Dieva žēlastībai un labvēlībai nav robežu, kā nav robežu Pašam Dievam, un ka Viņš vienmēr ir gatavs piedot tam, kurš griežas pie Viņa ar grēku nožēlu.

Labais Dievs lai sūta Savu žēlsirdību un apskaidrību visiem, lai visi izsūdzētu grēkus un sasniegtu Viņa valstību Āmen.

 

No stereca Jefrema, Filofeja klostera Svētajā Atona kalnā igumena sarunas

No grāmatas “Māksla Glābties”. 1. sēj. Izdevniecība Svētais kalns. M. 2012.